Satversmes tiesa (ST) ir atzinusi par Satversmei neatbilstošu normu, kas prasa privāto augstskolu un koledžu studiju programmas īstenot valsts valodā.
Tiesa nosprieda, ka normas neatbilst Satversmes 112. un 113. pantam, taču atsevišķā lietā tiks skatīts jautājums par šo normu atbilstību Satversmes 1. un 105. pantam. Šajā lietā ST apsver iespēju vērsties Eiropas Savienības Tiesā (EST) ar prejudiciālu jautājumu.
Par neatbilstošu Satversmei atzīta Augstskolu likuma 56.panta trešā daļa un pārejas noteikumu 49. punkts.
Šāds lēmums pamatots ar to, ka likumdevējs nav izvērtējis alternatīvus risinājumus, kas varētu būt mazāk ierobežojoši.
ST arī nolēma, ka apstrīdētās normas par spēkā neesošām atzītas no 2021. gada 1. maija.
Attiecīgi spriedumā skaidrots, ka lietā ir divi pamatjautājumi – par privāto augstskolu tiesībām nodarboties ar uzņēmējdarbību un par augstākās izglītības studiju programmu īstenošanu svešvalodās privātajās augstskolās. ST katru no šiem ierobežojumiem izvērtēja atsevišķi, visupirms aplūkojot apstrīdēto normu atbilstību tiesībām uz īpašumu, tostarp tiesiskās paļāvības principa kontekstā. Pēc tam tiesa vērtēja apstrīdēto normu atbilstību tiesībām uz izglītību.
ST secināja, ka izskatāmajā lietā tiesiskās paļāvības princips ir cieši saistīts ar iespējamo īpašuma tiesību ierobežojumu. Tādējādi, pārbaudot iespējamo personas īpašuma tiesību ierobežojumu, tas aplūkojams kopsakarā ar tiesiskās paļāvības principu.
ST norādīja, ka Satversmes 105. pantā ietvertās tiesības uz īpašumu aptver ikviena tiesības izmantot savu īpašumu, tostarp, nodarbojoties ar uzņēmējdarbību. Šo tiesību konkretizāciju ietekmē ES tiesības, kas ir neatņemama Latvijas tiesību sistēmas sastāvdaļa. Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 49. pants noteic ES dalībvalstu pilsoņu brīvību veikt uzņēmējdarbību. Līdz ar to Satversmes 105. pants ir konkretizējams kopsakarā ar šajā normā ietverto uzņēmējdarbības brīvību.
Spriedumā atzīmēts, ka EST jau iepriekš ir lēmusi, ka studiju programmu īstenošana par atlīdzību var ietilpt brīvības veikt uzņēmējdarbību piemērošanas jomā. Taču tās izskatīšanā šobrīd atrodas lieta par Ungārijas augstākās izglītības regulējumu, kas ir saistīta ar tiesību jautājumiem, kuriem var būt būtiska nozīme konkretizējot Satversmes 105. pantu izskatāmajā lietā. Tādēļ ST norādīja, ka izskatāmajā lietā visupirms būtu nepieciešams noskaidrot LESD 49. pantā ietvertās uzņēmējdarbības brīvības saturu, vienlaikus apsverot jautājumu par to, vai ST nav pienākums vērsties EST ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu.
ST spriedumā norādīja, ka tiesības uz augstāko izglītību atzīstamas par vienu no tiesību uz izglītību aspektiem. Augstākā izglītība apvieno divus savstarpēji nenodalāmus aspektus – izglītības procesu un zinātnisko darbību un pētniecību. Tādēļ, ņemot vērā augstākās izglītības ciešo saistību ar zinātniskās, mākslinieciskās un citas jaunrades brīvību, kā arī Satversmes vienotības principu, lietā nepieciešams izvērtēt apstrīdēto normu atbilstību Satversmes 112. pantam kopsakarā ar Satversmes 113. pantu.
Tiesības uz izglītību augstākās izglītības pakāpē nav iespējams realizēt bez mācībspēku un studējošo akadēmiskās brīvības un izglītības iestāžu autonomijas. Satversmes 112. un 113. pantā ietvertā akadēmiskā brīvība saistāma ar augstskolu mācībspēku tiesībām brīvi veikt pētījumus tiem interesējošās jomās, apmainīties ar idejām un paust savus viedokļus. Tāpat akadēmiskā brīvība aptver studējošo tiesības nodarboties ar zinātnisko jaunradi un izvēlēties studiju virzienu un programmu valsts izveidotās izglītības sistēmas ietvarā. Šīs tiesības nepieciešamas, lai augstākā izglītība veicinātu sabiedrības labklājību un ilgtspējīgu attīstību.
Augstskolu studējošo un mācībspēku akadēmiskās brīvības īstenošanai un aizsardzībai nepieciešamas ar autonomiju apveltītas augstskolas. Augstskolas savas autonomijas ietvaros var pieņemt no ārējā spiediena brīvus lēmumus akadēmiskās brīvības nodrošināšanai, atzīts spriedumā.
Ņemot vērā pieteikumā sniegtos argumentus un citus lietas materiālus, ST norādīja, ka izskatāmajā lietā vērtējama apstrīdēto normu atbilstība Satversmei tiktāl, ciktāl tās attiecas uz privāto augstskolu mācībspēku un studējošo, kā arī privāto augstskolu Satversmē ietvertajām tiesībām.
Vērtējot Augstskolu likuma 5. pantā ietvertā privāto augstskolu uzdevuma izkopt un attīstīt valsts valodu atbilstību Satversmei, ST secināja, ka valstij ir pienākums izveidot tādu augstākās izglītības sistēmu, kas nodrošina izglītības iestāžu darbību visas sabiedrības interesēs. Ar Augstskolu likuma 5. pantā ietverto uzdevumu izkopt un attīstīt valsts valodu, likumdevējs ir konkretizējis valsts pozitīvo pienākumu, radot tādu augstākās izglītības regulējumu, kas noteic augstskolu darbību sabiedrības interesēs. Līdz ar to Augstskolu likuma 5. panta pirmās daļas trešais teikums atbilst Satversmes 112. pantam kopsakarā ar Satversmes 113. pantu.
ST arī secināja, ka Augstskolu likuma 56.panta trešā daļa un pārejas noteikumu 49. punkts ierobežo privāto augstskolu mācībspēku akadēmisko brīvību izstrādāt un docēt studiju kursus svešvalodās Latvijas privātajās augstskolās, jo šis regulējums ietekmē augstskolu mācībspēku iespēju iesaistīties studiju programmās svešvalodās.
Tiesa norādīja, ka līdzīgi kā citās izglītības pakāpēs arī augstākajā izglītībā no Satversmes 112. un 113. pantā ietvertajām tiesībām neizriet tiesības prasīt akreditēt studiju programmas sev vēlamā svešvalodā un iegūt valsts atzītu augstākās izglītības diplomu par sekmīgu šādu studiju programmu apguvi. Taču Augstskolu likuma 56. panta trešā daļa un pārejas noteikumu 49. punkts ierobežo to studējošo tiesības, kas jau uzņemti pirms apstrīdēto normu spēkā stāšanās izveidotajās svešvalodās īstenotajās studiju programmās. Šīs apstrīdētās normas rada situāciju, kurā, izmantojot tiesības pārtraukt studijas un pēc tam tās atsākt, atsevišķi studējošie var neiegūt diplomu par augstāko izglītību, jo, beidzoties pārejas noteikumos noteiktajam termiņam, augstskola tādu vairs nebūs tiesīga izsniegt.
Spriedumā atzīmēts, ka Augstskolu likuma 56. panta trešā daļa ierobežo privātās augstskolas studiju programmu svešvalodās veidošanā un īstenošanā, jo tas iespējams tikai šajā normā noteiktajos gadījumos. Tādējādi Augstskolu likuma 56. panta trešā daļa un pārejas noteikumu 49. punkts ierobežo privāto augstskolu autonomiju.
ST secināja, ka apstrīdēto normu pieņemšanas process atbilst labas likumdošanas principam. Apstrīdētās normas vairākkārt tika aplūkotas Saeimas atbildīgajā komisijā. Tās arī uzskatāmas par daļu no ilgstoši īstenotas izglītības reformas, kuras ietvaros diskutēts arī par apstrīdēto regulējumu. Kaut arī likumdevējs šķietami nav vērtējis apstrīdēto normu atbilstību ES tiesībām, apstrīdētās normas izskatāmās lietas kontekstā regulē jomu, kas ir ES dalībvalstu kompetencē. Turklāt ST nesaskatīja pamatu atzīt, ka gadījumā, ja, pieņemot apstrīdētās normas, izglītības jomā tiktu izvērtēta to atbilstība ES tiesībām, Saeima būtu pieņēmusi citādu lēmumu. Tādējādi ST atzina, ka pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar likumu.
Apstrīdētās normas stiprina valsts valodas lomu augstākajā izglītībā. Tādējādi to radītā pamattiesību ierobežojuma leģitīmie mērķi ir demokrātiskas iekārtas un citu personu tiesību aizsardzība, uzsvērts spriedumā.
ST arī secināja, ka ar apstrīdētajām normām radītais pamattiesību ierobežojums ir piemērots leģitīmo mērķu sasniegšanai, jo apstrīdētās normas uzlabo studējošo valsts valodas prasmes, kā arī stiprina latviešu valodas lomu zinātnē un izkopj tās lietojumu dažādās zinātnes nozarēs.
Tomēr ST atzina, ka pastāv saudzējošāki līdzekļi leģitīmā mērķa sasniegšanai. Par vienu no tādiem atzīstams visaptverošs visu privāto augstskolu kvalitātes izvērtējums, uz kura pamata tiktu piešķirta atļauja īstenot studiju programmas svešvalodās. Kaut arī ar augstskolu un studiju programmu akreditāciju jau šobrīd tiek izvērtēta privāto augstskolu sniegtās augstākās izglītības kvalitāte, šajos procesos netiek veikts izvērtējums par to, vai konkrētā privātā augstskola nodrošina pietiekami kvalitatīvu augstāko izglītību, lai drīkstētu īstenot studiju programmas svešvalodās.
Tāpat arī regulējums, kas atsevišķām zinātnes nozarēm vai noteikta līmeņa studijām paredzētu izņēmumus no Augstskolu likuma 56.panta trešās daļas, mazāk ierobežotu augstskolu autonomiju un akadēmisko brīvību. Likumdevējs nav pienācīgi izvērtējis tādu alternatīvu līdzekļu esību, kuri studējošo, mācībspēku un augstskolu tiesības aizskartu mazāk, uzsvērts spriedumā.